Septembris teātrī

Ir otrais oktobris. Lietaina diena. Uz galda man blakus stāv kūpoša tējas krūze. Beidzot laiks rakstīt mēneša pārskatu par teātra izrādēm septembrī. Neuzskaitīšu pilnīgi visas. Tikai tās,kuras iesaku vai – tieši pretēji- nepārliecināja, diemžēl.

‘’Pakļaušanās’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Pirmā izrāde siltajā septembrī. Par šo izrādi biju sākusi rakstīt atsevišķu bloga ierakstu, bet jutu, ka nemāku pienācīgi izteikties, lai būtu jēga publicēt. M.Velbeka romānu lasījusi neesmu un domāju, ka arī nelasīšu. Izrādi skatīties nav viegli, it īpaši todien bija ļoti silta diena, un teātrī jutos kā jūlija vidū. Un, ja esi izvēlējies nākt uz ‘’Pakļaušanos’’, tad  arī ir ļoti uzmanīgi jāklausās visas četras ar pusi stundas. Tā ir iespēja klausīties un domāt. Man pietika atslēgties kaut uz mirkli,lai pēc tam vairs nesaprastu, par ko ir runa.

Bet uzskatu, ka šo izrādi ir svētīgi noskatīties jebkuram latvietim. Un kas man vienmēr ļoti patīk Alvja Hermaņa iestudējumos – jau uzreiz pēc pirmizrādes latviešu mierīgā dzīvīte ir traucēta un viņiem ir atkal par ko ‘’cepties’’. Un aktierus pat vairs nav vajadzības atsevišķi uzskaitīt. Visi ir fantastiski un neatkārtojami savā veidā.

14355144_1404903962857544_5713599062631608504_n

Foto:Jānis Deinats

‘’Sieviete’’ Nacionālajā teātrī

Līdz ko vasarā uzzināju, ka nākošajā sezonā iestudēs Upīša ‘’Sievieti’’, ķēros arī romānu izlasīt. Jau lasot galvenās varones rīcība likās sakratīta, un kā lasītājs nevarēju viņai just līdzi. Bet, kā visi saka- tāds ir Upītis…

Diemžēl, šis iestudējums ar savu vēstījumu neliekas pārāk aktuāls. Protams, ja ļoti iedziļinās – feminisms, sievietes loma sabiedrībā  utt.  Man liekas, ja grib šo tēmu vairāk aktualizēt, vajag citu lugu, kas efektīvāk ‘’ieblieztu’’. Lai gan man patīk, ka  klasiķus iestudē klasiskā veidā,‘’Sieviete’’ likās kaut kādā veidā novecojusi. Šis stils, kiš-miš ar rozīnēm likās pārāk primitīvs un noiets etaps. Skatoties  nepameta sajūta, ka režisore(Ināra Slucka) ir salikusi pa drusciņai no citām izrādēm. Un aktieri man patika tikai trīs – Sanita Pušpure Lidijas lomu ir izveidojusi prātā paliekošu, Raimonds Celms pat ar savu mazo lomu piepilda skatuvi. Un Gundars Grasbergs smalki, niansēti nospēlē pareizi deklamējošo skolotāju Grīnu.

Kopumā, izrāde atstāj sakratītu un neprofesionālu sajūtu.”Ko sēj, to pļauj” atziņas apstiprināšanai par daudz resursu un enerģijas iztērēts nelietderīgi.

14358920_10154037766388095_858146266012115247_n

Foto:Kristaps Kalns

‘’Klavigo’’ Nacionālajā teātrī

Es pat īsti nezinu, ar ko lai sāk… Nebiju domājusi, ka šī izrāde mani aizkustinās un par to domāšu visu nākamo dienu(man tā ļoti sen nav bijis). Lūk, šādu teātri es vēlos redzēt – moderni, kaislīgi,ironiski, patiesi, tīri, nepārspīlēti. Pēc šī iestudējuma spēcīgi izjūtu vajadzību pēc pasaules režisoriem, kas atsvaidzinātu Latvijas teātra vidi.

Folkers Šmits iedvesis aktieros jaunu dzīvību, aktierisko līmeni, un pēc ilgāka laika beidzot atkal jutu vienotu komandas darbu. Un ’’Klavigo’’ pat pēc simts gadiem ir tik aktuāls un svarīgs mūsdienu sabiedrībai. Skatoties laiks skrēja nemanot, un varu teikt, ka šī izrāde ir īsts teātra baudījums. Scenogrāfija liekas jaunajai zālei vairāk nekā piemērota un viegli uztverama, mūsdienas precīzi  simbolizējoša. Muzikālais noformējums – svaigs. Un aktieri fantastiski! Katru ieraudzīju mazliet citā gaismā.

Tikai žēl, ka daudzi šo izrādi neuztver un uzreiz grib salīdzināt režiju ar latviešu. Nu, nevar latviešu režisori mūžīgi radīt kaut ko jaunu, interesantu. Ja būtu vairāk ārzemju režisori, būtu veselīga konkurence, daudzveidīgāki iestudējumi un dzīvāki aktieri.

14440856_10154056298538095_1190691577031246723_n

Foto:Kristaps Kalns

Septembris ir bijis interesants un pārdomas raisošs. Ceru šogad vairāk baudīt kvalitatīvus darbus. Varbūt mazāk, bet paliekoši. Un lai mums visiem skaists rudens!

2015./2016.gada sezona teātrī

Nu ko, teātra sezona tuvojas izskaņai. Jānoskatās vēl tikai viena izrāde. Un kā gan beigšu sezonu, ja neizvērtēšu savas mīļākās izrādes un aktierus, kuri mani ir aizkustinājuši un sasildījuši sirdi. Atkal neesmu redzējusi nevienu Liepājas teātra izrādi. Valmieras teātrī redzēta tikai viena. Daugavpils un Krievu teātri arī esmu atstājusi novārtā. Bet visu jau nevar…

Mazās formas izrādes:

‘’Melnā sperma’’ Ģertrūdes ielas teātris. Tā noteikti ir visspēcīgāk atmiņā palikusī izrāde. Aktieri, vēstījums, režija, kostīmi, pat scenogrāfija. Patika viss. Un veids, kā tā iebliež, pamodina. Nesaku to bieži, bet šis ir iestudējums, kas vienkārši jāredz.

‘’Lielā melu burtnīca’’ Dailes teātrī. Izrāde, kas, manuprāt, nav pienācīgi novērtēta. Tā kā uz Dailes teātri tik bieži neeju un esmu secinājusi, ka tas vienkārši nav mans sirds teātris, man šis iestudējums bija liels pārsteigums. Beidzot, beidzot teātrī citi aktieru salikumi, uzķerta atmosfēra kā grāmatā. Un arī šī izrāde man atstāja spēcīgu nospiedumu. Es tikai patiesi nesaprotu, kāpēc daudziem nepatīk. Tikai tāpēc, ka nomainās viens pārslavēts aktieris(viņš nemaz nebūtu bijis piemērots tai lomai)?

‘’Gruzona ehinokaktuss’’ Dirty Deal teatro. Šī bija mana pirmā iepazīšanās ar DDT, un iespaids bija vairāk nekā pozitīvs. Redzēju pirmizrādi, un izrāde bija tik ‘’gatava’’. No teātra tovakar izgāju priecīga un kārtīgi izsmējusies(par spīti tam, ka biju stipri saaukstējusies).

‘’Andrievs Niedra’’ Dirty Deal teatro. Fantastisks informācijas avots, ar humoru un brīnišķīgiem aktieru darbiem. Nebiju gaidījusi, ka man tik ļoti, ļoti patiks šī izrāde. Tā bija mans mazais pozitīvais pārsteigums.

Lielās formas izrādes:

‘’Uguns un nakts’’ Nacionālajā teātrī. Šo izrādi esmu paspējusi jau noskatīties trīs reizes. Esmu laikam jau galīgi sajukusi prātā… Ar katru reizi ieraudzīju jaunas nianses. Opera un spēcīgie Raiņa vārdi radīja mazliet pārpasaulīgu sajūtu. Un Guna Zariņa!

‘’Asins kāzas’’ Nacionālajā teātrī. Par šo izrādi var mierīgi teikt – teātra maģija. Tā sajūta, ka sēdi uz skatuves un ka teātra zāle ir kā scenogrāfija. Lai gan izrādei ir daži trūkumi, tas nemazina pamatīgumu. Uz ziemas pusi noteikti iešu vēlreiz skatīties, jo šim iestudējumam ir vairāki slāņi. Jutu, ka aktieriem ir vairāk jāiespēlējas, lai būtu punktiņš uz i. Šajā izrādē ir visu laiku jākoncentrējas un jādomā līdzi. Ir daudz zemteksti, simboli un jautājumi, kuri nav īsti atbildami. Jā, šis iestudējums ir īpašs…

‘’Lidojošā klusuma darbnīca’’ Jaunajā Rīgas teātrī – tas bija baudījums sirdij un dvēselei. Silts, skumjš, profesionāls iestudējums.

Izrādes, kas nepatika, nepārliecināja:

‘’Gaidot Gintu’’(ĢIT), ‘’Trīs māsas’’(DT),’’Frankenšteins’’(DT),‘’Cilvēks, kas smejas’’(NT),’’Laulības dzīves ainas’’(DT).

Labākie aktieri:

Guna Zariņa ‘’Uguns un nakts’’ Spīdolas loma. Man liekas, man nekas vairāk nav jāsaka, kā vienkārši- Latvijas labākā aktrise.

Raimonds Celms ‘’Svina garša’’ Matīsa loma. Viņam piemīt ļoti liels skatuves šarms un pārliecība par sevi. Šī gada labākais un lielākais atklājums. Par Celmu vēl būs jādzird.

Uldis Anže ‘’Uguns un nakts’’ Lāčplēša loma. Vairāk gan šāda veida lomas spēlēt viņam vairs nevajadzētu,bet šī loma Anžes lomu sarakstā ir nozīmīga.

Arturs Krūzkops ‘’Uguns un nakts’’ Kangara lomā un Marks ‘’Pēc beigām’’. Aktieris, kurš ir spējīgs iemiesoties visdažādākajos tēlos un nospēlēt to tā, ka vienmēr noticēšu.

Uldis Siliņš ‘’Zēns’’ Klaudio loma un ‘’Asins kāzas’’ Mēness loma. Aktiera ceļa meklējumi, patiesums, sirsnība.

Artūrs Dīcis ‘’Lielā melu burtnīca’’ Brāļa Lūkasa loma. Beidzot viņam tikusi arī kāda jauna un citāda loma! Talantīgs un patīkams aktieris, tikai, manuprāt, Dīcim dod pārāk vienveidīgas, neizteiksmīgas lomas, bet brālis Lūkass viņam ir izdevies lieliski!

Madara Botmane ‘’Svina garša’’ Tamāras loma un ‘’’Pēc beigām’’ Luīzes loma. Madara ir spēcīgi interesanta aktrise ar nākotnes ceļu.

Valdis Lūriņš ‘’Ak, tētīt…’’ Andrē loma. Aizkustinoša profesionalitāte šajā tik sociāli smagajā vēstījumā.

Un jaunie aktieri – Reinis Boters, Āris Matesovičs, Kārlis Tols, Jānis Kronis – neaizmirstami un uzrunājoši ar savu enerģiju, aizrautību, savdabību. Sekošu viņu darbībai.

Šī sezona ir bijusi ļoti kvalitatīva ar daudziem veiksmīgiem iestudējumiem. Katrs var atrast savai gaumei piemērotu izrādi. Īpaši priecēja Nacionālais teātris, kurā valda aktieru daudzveidība, saturīgas lugas ar svarīgiem vēstījumiem, gaumīgi koncerti/ izklaides ‘’gabali’’. Beidzot arī iepazinu Dirty Deal teatro un Ģertrūdes ielas teātri, kas kopumā atsvaidzina ar citādiem iestudējumiem. Zviedru teātri Dramaten gan mazliet šogad atstāju novārtā. Redzēju tikai kādus septiņus rudens iestudējumus(patika man gandrīz visi). Lai jauka vasara un lai visi radošie cilvēki labi atpūšas, uzkrāj spēkus nākošai sezonai!

zale2(1).jpg

‘’Mežapīle’’ Nacionālajā teātrī

Tieši pirms gada Zviedrijā Dramaten teātrī redzēju ‘’Mežapīles’’ iestudējumu. Moderni, spēle ar skaņām, iztēli un video projekcijām. Seņkova iestudējums ir totāls pretstats redzētajam. Tik atturīgu un vēsu izrādi pat pašiem skandināviem būtu grūti iestudēt.

Pateicoties Nacionālā teātra izrādei, beidzot saprotu un uztveru Ibsena mūsdienīgumu un aktualitāti. Iepriekš nejutu, ka viņa lugas patiesi vēl ir aktuālas. Pirmais cēliens spēja uzturēt uzmanību un līdzdzīvošanu, bet otrajā cēlienā kaut kas ‘’nobruka’’. Vai nu izrāde ir par gara, vai arī aktieri nogurst, visa režisora uzmanība tika veltīta sākumam. Atsvešināti melnbaltais uzvalku stils, manuprāt, diezgan ātri paliek nedzīvs, vienmuļš, pastiprināti nosūc arī aktieru enerģiju. Sākumā to neievēroju, bet lugas teksti, dialogi, monologi ir krietni saīsināti, un varoņu sarunas izklausās primitīvas, pārāk vienkāršotas.

Tiek jūsmots par Ivaru Kļavinski, kurš esot sasniedzis jaunu līmeni, bet man liekas, ka viņš jau ilgāku laiku ir šādā patīkamā līmenī un spēlē godīgi, patiesi, tikai otrajā cēlienā ir sajūta, ka ir nogurums un pavīd štampi, redzētajā izrādē tas bija Pičuks no „Skroderdienām”. Jalmara lomā viņa vienkāršotie, piezemētie joki liekas nepiemēroti. Gundars Grasbergs gan atradis jaunas nianses ‘’maitu’’ lomas tēlošanai. Pēc ilgiem laikiem Sanitai Pušpurei tikusi jauna, svaiga un interesanta loma. Balss pat pilnīgi pārvērtusies! Maija Doveika Gīnas lomā neizteiksmīga, bez jaunām niansēm. Pienācis laiks, kad Elmārs Seņkovs sāk atkārtoties, un, ja neatradīs jaunus paņēmienus, viņa izrādes būs vienādas.

Zviedrijas iestudējumā aktieri plosījās un skaņas trakoja. Piemēram, Hedviga bija mazliet augstprātīga, ‘’kaksīga’’, nešpetna, bet dziļi, dziļi nelaimīga. Latvijas iestudējums it kā ir sakārtoti baudāmāks, bet ir sajūta, ka ir aizmirsts kas svarīgs. Izrādes programmiņa ir ieguvusi Dramaten stilu, bet ne saturu, jo Latvijas teātros man joprojām pietrūkst informatīvi bagātā satura par autoru, lugu, aktieriem, kas lasāms Dramaten teātra izrāžu programmās.

Šosezon ir liels prieks par Nacionālo teātri. Tik daudzveidīgi un vērtīgi iestudējumi! Beidzot teātris sāk atrast un dot spirgtas vēsmas, saglabājot savu šarmu un klasiku. Galvenais, lai teātri kopumā pavisam nepāriet uz sterilo izrāžu iestudēšanu.

777509

Foto:Kristaps Kalns

Teātra nedēļa

Šonedēļ tāda laba nedēļa. Esmu beidzot enerģijas pilna, ir prieks, motivācija ko darīt. Un, ja mani viegli var saraudināt un aizkustināt, tad ar dvēseli arī viss kārtībā. Šonedēļ redzēju 3 pilnīgi dažādas un ļoti vērtīgas izrādes. Šo bloga ierakstu veidošu kā mazus dienasgrāmatas ierakstus, piezīmes.

4.aprīlis, 2016. Pirmdiena, Rīga.

‘’Mūžīgais komentārs 4’’ Nacionālajā teātrī

Beidzot ir silta un saulaina diena! Un ilgi vēl gaišs. Uz teātri dodos viegli pacilājošā noskaņojumā, jo ir prieks par labo laiku un pozitīvu garastāvokli. No izrādes neko daudz negaidu un nekādas liekas cerības arī nav. Bet… Izrāde kopumā ir pārsteidzoši laba! Tai ir atmosfēra. Lai gan daudzas ainas ir samākslotas, kopumā man bija ļoti interesanti klausīties tekstā, ko ir viegli uztvert. Labi, ka režisore(Daiga Kažociņa) visu nevilka pārlieku garu, jo stunda divdesmit ir tieši pietiekoša, lai nekļūtu garlaicīgi. Pārsteidza vienotais aktieru ansamblis. Tiesa, viņi ir tikai trīs, bet ir bijušas vairākas izrādes, kur vienkārši nejūt komandas darbu, kas man liekas tik svarīgi, lai būtu izdevies iestudējums! Agnese Cīrule, Kaspars Aniņš un Ģirts Liuziniks spēlē viegli, patiesi. Arī mūziķe Sniedze Pauliņa liekas iederīga. Jūt, ka visa radošā komanda ir saliedēta un katrs ir centies, lai izdotos. Par izrādi vēl domāju visu atlikušo vakaru un nākošo dienu. Un tā jau ir laba zīme! Mēģināšu izlasīt S.Kirkegora „Pavedēja dienasgrāmatu” zviedru valodā, kas tomēr mazliet tuvojas oriģinālvalodai- dāņu.

6532024_ORIGINAL_1459334900.jpg

Foto: Agnese Zeltiņa

6.aprīlis, 2016. Trešdiena, Rīga.

‘’Peldošie-ceļojošie’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Uz izrādi biju pirms gada un biju patiešām šokēta, cik ļoti var mainīties uztveršanas veids un uzskati. Toreiz biju tikai nesen sākusi iet uz JRT un neko īstenībā no izrādes nesapratu, neuztvēru. Nesapratu ne klavieru jēgu, ne tukšo skatuvi.

Tagad šī izrāde man bija kā viens liels teātra pārdzīvojums. Tā ierāva sevī no pirmajiem mirkļiem, un daudzas ainas aizkustināja kaut kur dziļi sirdī. Īpaši spēcīga ir aina, kur Poļina(Baiba Broka) sauc :’’Ledus iet!’’. Tas viens teikums iespiežas atmiņā un iedod to īpašo mākslas spēka izjūtu, arī asaras. Kā vienmēr, baudu arī labo humoru, kas  ir Vladislava Nastavševa iestudējumos. Un kā aktieri spēlē! Sandra Kļaviņa veic gandrīz pārdabisku darbu, daudz runājot, balansējot uz klavierēm tā, ka tas izskatās ļoti viegli, bez piepūles.

Par šo izrādi man šoreiz ir grūti kaut ko vairāk uzrakstīt. Tā ir iekšējā pārdzīvojuma izrāde. Varu tikai pateikties režisoram, aktieriem par fantastisko darbu.

5607251_ORIGINAL_1393326364.jpg

Foto:Ansis Starks

7.aprīlis. 2016. Ceturtdiena, Rīga.

‘’Svina garša’’ Nacionālajā teātrī

Nekad agrāk nebiju tik spontāni nopirkusi biļeti uz kādu izrādi. Iepriekšējā dienā atradu tieši vienu biļeti, ļoti labā vietā uz izpārdoto ‘’Svina garšu’’. Laikam man bija jāredz izrāde otrreiz…

Skatoties toreiz pirmizrādi, kaut kas izrādē nebija līdz galam. Aktieru ansamblis nebija līdz galam vienots, izrāde bija mazliet ‘’saskaldīta’’. Tagad, kad ir pagājuši divi mēneši, ir sajūta, ka gandrīz skatos citu izrādi. Lai gan tehniski nekas nav mainīts, aktieri ir iespēlējušies, vienota komanda, izrāde ir plūstoša, arī jaunā Matīsa Birkena stāsts tiek izstāstīts patiesāk, dzīvāk. Vairs nav jūtams tikai grāmatas atstāsts. Arī aktieri, kas man pirmizrādē ne pārāk patika, tagad ir izveidojuši ļoti labu tēlu. Raimonds Celms gan nemainīgi spēcīgi nospēlē galveno varoni. Šoreiz patiesi baudīju izrādi un dzīvoju līdzi. Un atzīšos, arī šajā vakarā asaras nebija iespējams noturēt…

svina-garsa-47020841

Foto:Agnese Zeltiņa

 

‘’Trīs māsas’’ Dailes teātrī

Antons Čehovs ir viens no maniem mīļākajiem un tuvākajiem rakstniekiem. Viņa lugas esmu lasījusi ar tīru interesi un piesaisti pie katra uzrakstītā vārda. Viņa darbi vienmēr būs mūsdienīgi un aktuāli. Tikai Dailes teātra iestudējums līdz galam mani nepārliecināja. Diemžēl.

Gribot negribot, skatoties izrādi, salīdzināju to ar pagājušā gadā Zviedrijā, Dramaten redzēto izrādi. Arī tā bija ieturēta klasiskā stilā, izceļot pamatvērtības. Ļoti līdzīgi tērpi, kā otrā cēliena adītās jakas, sabīdītās mēbeles, Mašas melnais tērps un melnais, garais mētelis, galds kreisajā skatuves pusē(ceru, ka Dailes teātrī tērpu un telpas izkārtojuma līdzība ir tikai nejaušība). Tikai Zviedrijā trīs māsas bija daudz vienotākas, patiesākas. Irinas jauneklīgums, spriganums pirmajā cēlienā, izmisīgie saucieni pēc Maskavas, svētā pārliecība, ka ir tikai jāstrādā, asaras, kuras bira kā pupas otrajā cēlienā un lēnā novecošana zviedru aktrisei Sofia Pekkari izdevās vairāk nekā lieliski. Man visu mūžu Irinas tēls saistīsies tieši ar viņu. Arī Čebutkina tēls zviedru versijā bija daudz spēcīgāks un prātā paliekošāks. Atceros pat meldiņu, ko vecais ārsts ik pa reizei klusi pie sevis uzdziedāja. Un tas kārtīgums, gruntīgums un dziļums visu izrādes laiku…

Vienīgais, kas klasiskam iestudējumam nepieciešams, ir labi aktieri, kuri ir spējīgi savam tekstam iedot dziļumu un jēgu. Un šajā iestudējumā Dailes teātrī tas ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem. Aktieri vai nu baidās, ka izrāde kļūs pārāk nopietna un dziļa jeb vienkārši nav spējīgi. No lielā aktieru ansambļa vien divi ir atkoduši savu lomu un nopietni tai pievērsušies. Ieva Segliņa patiesi notēlo nelaimīgo, melanholisko Mašu. Tikai izrādes gaitā aktrisei nebija pie kā pieķerties un atrast sev vienlīdz spēcīgu partneri. Un Artūrs Skrastiņš pēc ilgākiem laikiem radījis citādāku tēlu. Mierīgi, nepārspīlēti un ar zināmu dzīves brieduma atziņu sāpi nospēlē Andreju, kurš tik ļoti bija cerējis kļūt par slavenu zinātnieku, bet dzīve, redz, tā nebija lēmusi. Pilnīgi nepiemērota liekas Dārta Daneviča jaunākās Irinas lomai. Mākslīgi, uzspēlēti, nepatiesi. Cik reizes redzēta Ērika Eglija Nataljas lomā. Diemžēl, ļoti vienveidīga, garlaicīga, nesaistoša, pārspīlēta. Vienmēr cenšas lomas ‘’pataisīt’’ groteskas un humorīgas.

Kopumā izrāde nav pavisam neizdevusies, kas jau ir cerīgi, bet pavisam pārliecinoša arī nē. Trūkst dzīvīgums. Teksti nepaliek atmiņā, un svarīgais vēstījums kaut kur izkūp nebūtībā. Nezinu, vai Andrejs Žagars vienkārši nav teātra režisors jeb nav spējīgs tikt galā ar Dailes teātra aktieriem. Un atmosfēra izrādei arī bija ļoti nomācoša. Vismaz pirmizrādes vakarā.

TRIS_MASAS-Janaitis-5714

Foto:Gunārs Janaitis

‘’Lidojošā klusuma darbnīca’’ Jaunajā Rīgas teātrī

Cik gan es biju izslāpusi pēc JRT! Jau ilgāk kā mēnesi nebiju šajā teātrī un jutos tik priecīgi satraukta, gaidot pirmizrādi. Izrāde un aktieri ar profesionālo rezultātu sagādāja man teātra burvības pārsteigumu un siltu prieku.

Izrāde mani ārkārtīgi spēcīgi iespaidoja, un uzskatu, ka līdz šim, šosezon, ir visveiksmīgākais iestudējums teātros. Tik viegli un ar smaidu par dzīves sūrumu un smagumu. Tikpat viegli kā vējš šalc papelēs. Laiks skrēja nemanot, un būtu gribējusi vēl uzkavēties tajā pasaulē, ko iestudējums radīja. Tāda pārpasaulīga atmosfēra. Grūti aprakstīt. Trīs vīrieši runājās. Nekas jau it kā vairāk arī nenotika, bet tā runāšanās ir tik skaista! Par mīlestību, sievietēm, pagātni, ģimeni, vecumu, cerībām, mērķiem un ilgām. Esmu skatītāja, kurai vairāk patīk ieklausīties tekstā nekā skatīties tikai darbībās, kustībās. Tās mani nesaista. Sēdēt, ieklausīties un iedziļināties. Un, ja vēl trīs aktieri burvīgi spēlē klavieres, akordeonu un klarneti – tad esmu laimīga.

Baudīju arī scenogrāfiju. Fonā liels ekrāns, attēlo visumu, galaktiku. Galvenā darbība norisinās uz terases. Tā ir viņu tikšanās terase. Uz tās viņi nav nekad vieni- simts kilogramīga suņa statuja, kura pēc Fernāna(Ģirts Krūmiņš) domām dažreiz sāk kustēties. Tiesa, Fernānam bieži nāk ģībonis un arī galva sāk reibt. Bet laika gaitā Gistavam(Gatis Gāga) statuja kļūst par svarīgu pieturas punktu. Kad trīs draugi izlemj tikt prom no veco ļaužu pansionāta, lai kaut vienu reizi uzkāptu lielajā kalnā un redzētu papeles vēl vējā šūpojamies, tad Gistavs pat nedomā iet bez savas suņa statujas(‘’Viņa vieta ir tur, augšā.’’). Aktieri precīzi un niansēti izdzīvo vecos večukus, kuriem katram ir savi pieradumi, veids. Kaspars Znotiņš brīnišķīgi attēlo smalko Renē, kuram vienmēr ir savi uzskati. Ilgojas vēl būt jauns, katru vakaru iet pastaigāties pa apkārtni. Gatis Gāga kolosāli iemiesojis Gistavu, reizē būdams nepieklājīgs, rupjš, bet arī ļoti smalks, skumjš un sirsnīgs. Grūti pārvietoties, bet par vecumu nedomā un braši vingro. Klausoties biedros, vienmēr sarauc zodu un uzrauc uzacis. Domāju, ka šī ir viena no visveiksmīgākajām aktiera izveidotajām lomām. Arī Ģirts Krūmiņš silti un sirsnīgi spēlē slimo Fernānu, kurš kara gados diezgan smagi cieta. Viņam vēl ir māsa, kura regulāri sūta vēstules, bet viņš jau vairākus gadus tās nelasa un atdod tās lasīt Gistavam, kurš to arī uzcītīgi dara ,pat uz tām atbildot.

Visu izrādes laiku tiek izmantoti dūmi, un, sēžot pirmajās rindās, tos var kārtīgi sarīties, tāpēc tiem, kuriem dūmi nepatīk un sagādā sliktu pašsajūtu jeb pat elpas trūkumu, neiesaku sēdēt pašās pirmajās rindās. Redzēju, vairāki vicinājās ar programmiņām, jo dūmi šķita pārāk uzmācīgi. Man personīgi tie netraucēju un radīja arī zināmu noslēpumainību, jo mēs jau nezinām visu, ko tie trīs vīri ir piedzīvojuši, no kurienes nāk. Tikai dūmi un jūras šalkoņa ļāva noprast, kas viņiem ir tuvs un svarīgs.

Fantastisks iestudējums, kuru baudīju ar visu sirdi. Mūzika bija tik dvēseliska un skaista, ka pat trīsas metās un asaras skrēja acīs. Man ļoti, ļoti patīk šādas izrādes. Un, kas to lai zina- varbūt pēc laika iešu otrreiz…

xlarge_ede8

Foto:Jānis Deinats

‘’Echinocactus grusonii’’ Dirty Deal teatro

Lai gan esmu apslimusi, mani tas neaptur doties uz pirmizrādi. Pēdējā laikā ir vēlme un nepieciešamība paplašināt savu redzesloku, un cenšos iepazīt citus teātrus.
Vakar man bija pirmā iepazīšanās ar Dirty Deal teatro, un esmu tik pozitīvi pārsteigta! Tik mājīgas telpas, ļoti laipni cilvēki, brīnišķīga kafejnīca. Un tas, kas mani pārsteidza visvairāk – izrāde pat pirmizrādes dienā ir apbrīnojami ‘’gatava’’. Aktieri spēlē ar totālu mieru, pašpārliecinātību un profesionalitāti. Nav jūtams uztraukums, tēli noslīpēti līdz katram mazākajam sīkumam. Izrādei sākoties, bija uz robežas, ka var iet primitīvo ceļu, bet viss labi sabalansējās un ne mirkli nebija garlaicīgi. Un vienkārši par nopietnām un smagām tēmām. Pārmetums arī mūsdienu karjeras sievietēm, maza ņirgāšanās par psihoterapeitiem, kuriem beigu beigās pašiem vajag palīdzību un ir dziļi sevī ļoti nelaimīgi un depresīvi. Pēc ilgāka laika baudīju vakaru, izrādi, atmosfēru, jaunus, talantīgus aktierus un labu pēcgaršu pēc tam. Reinis Boters bija vakara lielais atklājums. Jūtama profesionalitāte, briedums, mainība, jauka viltība, laba fiziskā forma plus skatuves šarms. Ļoti dabiski spēcīgs un patiess Jānis Kronis!
Lai gan izrāde nav dziļi urķējoši intelektuāla, tā liek domāt, kas teātrī, manuprāt, ir pats svarīgākais. Ar ironiju un smaidu par dzīves grūtajiem brīžiem. Maza kritika arī mums, sievietēm(kā tad bez tās, ja vīriešu psihodrāma). Bet jāatzīst gan – forši mums te Latvijā tie džeki, tie aktieri un režisori! Un beigas uz pozitīvas un humorīgas nots.

993548_993008017444185_8063288424944068812_n